Ar sveicieniem no Jaunzēlandes
Nesen par savu pieredzi Jaunzēlandē pastāstīju arī jauns.lv komandai. Tad nu vairāk bildes un iespaidi atrodami ŠEIT.
Lai košs pavasaris!
Viss kas Tev jāzina par Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļu
Vēsturē dziļāk neieslīgstot, nolēmu pastāstīt par savu pieredzi šajā ceļā un par visu to, kas Tev jāzina, ja vēlies doties līdzīgā pieredzes gājienā.
Maršruts
Pirmsais solis, kas jāveic, ir jāizvēlās piemērotākais maršruts no plašā klāsta. Paši populārākie ir šie:
- Camino Frances
- Camino Portugues
- Camino del Norte
- Camino Primotivo
- Camino Ingles
Es personīgi izvēlējos Camino del Norte. Runā, ka šis ir viens no grūtākajiem maršrutiem, bet tā kā es nekad nebiju bijusi Spānijas ziemeļos, tā likās kā lieliska iespēja iepazīt šo valsts daļu. Turklāt tā kā maršruts ir sareģītāks, to izvēlas mazāk cilvēku, salīdzinot, piemēram, ar Camino Frances, kur vasaras laikā plūst kārtīga piligramu (svētceļnieku) satiksme. Camino del Norte ir aptuveni 800 km garš maršruts, kurš sākās uz Spānijas un Francijas robežas, Irún pilsētiņà, un beidzas pie Santiago de Compistela katedrāles.
Camino del Norte sākuma posms ir ārkārtīgi skaists, tas bieži ved gar klintīm un okeāna krastu, tomēr jāatzist, pēc Bilbao pilsētas arvien biežāk ceļš vijās ar šoseju un manās acīs tas mazliet pazaudē šarmu, tāpēc balstoties uz citu gājēju ietekumiem, plāns tika mainīts un gājienu kopā ar draugu pabeidzām uz Camino Primitivo (aptuveni 350 km gara maršruta, kurš sākas uz Camino del Norte). Camino Primitivo ir īsāka, bet kalnaināka taka un to īstenojot iespējams sasniegt pat 1100 m virsotni. Tas izvērtās kā lielisks lēmums, jo skati ir fantastiski un takas ļoti patīkamas iešanai.
Arvien vairāk tuvojoties Santiago de Compostela, gājēju skaits paliek arvien lielāks. Ir jānoiet 100 km, lai tas tiktu ieskaitīts kā pabeigts Svētā Jēkaba ceļš (un lai varētu tikt pie diploma), tāpēc jārēķinās, ka uz beigām, kad vairāki maršruti satiekas (Primitivo un Frances ceļiem, piemēram, ir kopīgi pēdējiem 50 km) gājēju plūsma būs pavisam liela, īpaši vasarā.
Tāda ir mana ceļu pieredze, bet izvēloties maršrutu es iesaku ņemt vērā:
- sezonu un gaisa temeperatūru attiecīgajā reģionā izvēlētajā laikā;
- laiku, ko iespējams veltīt pārgājienam (jo vairāk laika, jo garāku posmu iespējams noiet);
- fizisko sagatavotību;
- citas vēlmes (vai ir konkrētas pilsētas/reģioni, ko vēlies apskatīt? vai vēlies izvairīties no cilvēku drūzmas, vai tieši otrādi - palikt starp cilvēkiem, kas bieži nozīmē lielāku komfortu (vairāk kafeinīcas, naktsmītnes utt)?)
Es personīgi izvēlējos šo ceļu iet oktobrī, kas ir sezonas beigas. Tas nodrošināja to, ka temepratūra bija patīkama, lai gan dažreiz laiks bija lietains. Arī cilvēku rudenī un pavasarī ir krietni mazāk kā vasarā un to es noteikti iesaku ņemt vērā īpaši, ja vēlies doties rosīgākajās takās. Runā, ka, piemēram, uz Camino Frances vasaras laikā tā kļust par sacensību, lai sasniegtu nākamo pilsētu pietiekami agri un varētu tikt pie naktsmītnēm, jo cilvēku plūsma ir TIK lieka, ka var palikt bešā.
Somas saturs
Pastāstīšu vairāk, kas man bija līdzi un, ko es darītu citādāk. To var ņemt kā ieteikumu bāzīti, bet katram, protams, savs. :)
Man līdzi bija 30 L soma un tas bija ļoti labs lēmums. Pa ceļam redzēju gan lielākas, gan mazākas somas, bet joks tāds - jo lielāka soma, jo vairāk gribas paņemt līdzi, bet, kad viss uz paša pleciem jānes tik garu distanci, pat pārsimts grami veido starpību. Esmu dzirdējusi, ka somai, ejot garus gabalus, nevajadzētu būt smagākai par 10 % no paša svara, Iespējams viss būtu kārtībā arī ar smagāku somu, bet tas palielina risku tikt pie kādas kāju traumas, jo muskuļiem un locītavām ir lielāka nasta.
Par mantām runājot, sākšu no apakšas. Man līdzi bija divi apavu pāri. Pārgājienu zābaki ar kuriem gāju ikdienā un sandales, kuras vilku vakaros pēc iešanas. Man šāda kombinācija ļoti labi strādāja. Redzēju arī cilvēkus, ejot ar botām (+ ir tāds, ka labi elpo un ātri žūst pēc lietus dienām, - ir tāds, ka visticamāk apavi būs beigti pēc visām akmeņu takām un dubļainajās takās kājas būs slapjākas). Kā alternatīvu vasarai vēl varu ieteikt pārgājienu sandales. Labi elpo un ērtas, bet arī pirksti pasargāti.
Man līdzi bija seši zeķu pāri (un tas pats ar apakšveļu). Izmantoju četrus pārus. Protams, biežāk jāmazgā, bet labāk bieži, bet 1-2 pārus, nekā reti, bet daudz. Tā man personīgi patīk labāk. Daudzās naktsmītnēs ir iespēja izmantot arī veļasmašīnu (un dažreiz arī žāvētāju) par vidēji 4 EUR, tā ka, var arī paņemt visu nedēļai un tad mazgāt mašīnā, bet tas no katra vēlmēm atkarīgs, jo šāda pieeja palielinātu ne tikai somas svaru, bet arī kopējās izmaksas
Man līdzi bija šorti, kuros gāju ikdienā un sporta legingi, kurus vilku vakarā pēc dušas. Pilnīgi pietika.
Man līdzi bija trīs t-krekli: viens sportisks iešanai, viens vakaram, viens gulēšanai. Pilnīgi pietika.
Līdzi bija arī viens vilnas krekls vēsākiem rītiem, ejot. Viens džemperis vakariem un viena lietus jaka.
No citām lietām: higiēnas lietas (te arī nevajag pārspīlēt ar pieciem dažādiem krēmiem, piemēram), sauļošanās krēms, AUSU AIZBĀŽŅI, plāksteri (noteikti var apsvērt domu ņemt arī aptieciņu), vasaras cepure, saulesbrilles, dvielis, lietus pārvalks somai un beigu beigās kāda grāmata, piezīmes, vai kas nu kuram tuvs pa vakariem :)
Gulēšanai: man līdzi bija guļammaiss un guļammaisa palags. Šīs abas lietas noteikti iesaku ņemt līdzi. Ideāli, ja tas ir mazs, viegls, vienkāršs vasaras guļammaiss, neko jaudīgāku nevajag. Iesaku arī ausu aizbāžņus un acu aizsegu, gadījumos, kad paliec telpās ar daudzām guļvietām.
Ēšanai: Mums uz abiem bija līdzi gāzes deglis, gāze, katliņš, bļodiņas un pamata galda piederumi. Šīs lietas ļoti noderēja, jo pēc covid laika, daudzas virtuves ir "iztīrītas" no jebkādiem piederumiem. Bet vairumam gājēju šādas lietas nebija un tāpat bija OK.
Man nebija līdzi bet var apsvērt: iešanas nūjas (palīdz īpaši kalnainākos reģionos un, pareizi izmantojot, noņem slodzi no kājām). Šo noteikti var aizstāt arī ar dabīgām nūjām, ko turpat pa mežiem var mēģināt atrast (daudzi gājēji piekopj šādu metodi). Tad vēl lietus pančo un bikses. Mēs izlīdzējāmies ar miskastes maisiesm, bet pančo uz camino kopumā ir lielā topā starp gājējiem lietus laikā (te ir vērts papētīt, cik raksturīgs ir lietus izvēlētajam iešanas reģinonam katrā sezonā, varbūt, ka tiešām nevajag). Ja ņem līdzi pančo, pārliecinies, ka arī soma zem tā ietilpst. Noteikti var papētīt arī Camino iešanas ceļvežus kā papildus lietu, ko ņemt līdzi (bet tam ir pieejamas alternatīvas telefonā par ko pastāstīšu vēlāk). Un vēl viens svarīgs aksesuārs - camino pase. To visbiežāk dabūsi sākuma pilsētā - baznīcā vai tūristu informācijas centrā (bez maksas vai dažviet aptuveni par 2 EUR).
Tad tālāk telefoni un lādētāji un citi nieki pēc paša ieskatiem. Ā, un ūdens, protams!
Un, manuprāt, ir labi atcerēties, ka principā visu ko vajag var darbūt arī pa ceļam. Zinu gājējus, kas sāka bez nūjām un beigās tās nopirka. Vai kādu, kas sāka bez līdzi paņemtiem plāksteriem un pabeidza ceļu ar nolīmētām kājām (jā, izskatās, ka tulznas ir ļoti populāras starp gājējiem, tāpēc noteikti pārliecinies, lai apavi ir ērti un iestaigāti). Bija pāris, kas pirka papildus pledu un pančo pa ceļam. Tā, ka, ja kaut ko aizmirsi - dabūsi pa ceļam, ja tiešām vajag :)
Iešana
Tā īpašā lieta, kas nāk līdzi šiem Spānijas pārgājieniem, ir tas, ka kā jau minēju iepriekš, savā starta punktā tu vari tikt pie savas piligrama pases. Tev pasē iespīdīs pirmo zīmogu un no šī brīža tu kļūsi par pilntiesīgu piligramu (pilnai laimei vēl tikai gliemežvāku pie somas vajag). Ko tas nozīmē? Tas nozimē, to, ka katru dienu tev būs iespēja palikt piligramiem paredzētās naktsmītnēs un dažās lielākajās pilsētās pat tiksi pie īpaša pusdienu/vakariņu piedāvājuma par draudzīgāku cenu. Un tas nozīmē arī to, ka visos ciematos pa ceļam tu dzirdēsi ne vienu vien: "Buen camino!" (lat. "laimīgu ceļu!)" no apkārtējiem.
Pa dienu par karti pārāk nebūs jāraizējās, jo ceļš tiks pavadīts ar dzeltenu bultiņu un gliemežvāku norādēm. Var gan gadīties brīži, kad īsti vairs nezini vai esi uz pareizā ceļa, jo kāda norāde ir pazudusi vai palikusi nepamanīta. Šādiem brīžiem es varu ieteikt tikt pie kāda ceļveža vai pie telefona aplikācijas. Ir ļoti daudzas dažādas mājaslapas, kas detalizēti izskaidro katru iešanas posmu dažādos maršrutos, bet ja izvēlies kādu no top 10 takām, noteikti iesaku ieskatīties Gronze mājaslapā (mājaslapa ir spāņu valodā, bet ātri var piešauties arī bez spāņu valodas zināšanām):
To atradīsi spiežot ŠEIT
Šī mājaslapa palīdzēs saprast, cik dienās (jeb etapos) iespējams noiet izvēlēto maršrutu, palīdzēs saprast naktsmāju iespējas un cenas, reljefu un dienas grūtības un skaistuma pakāpi un garumu katrā dienā. Ir arī aplikācija Gronze maps, ar to vispār tikai kājas jākustina un pārejo izdara aplikācija (nu labi, nē, bet tu redzi, kur tu esi kartē un kur ir tava un citas takas, naktsmītnes un veikali).
Par iešanu runājot. Noteikti iesaku pirms katras dienas paskatīties, cik daudz ūdens uzpildes punkti, pilsētas, veikali un kafeinīcas ir pa ceļam, lai laicīgi vari sagatavoties, ja priekšā kāds garāks posms bez ēdiena vai ūdens iespējām.
Pašai iešanai nav viena pareiza formula. Ir gājēji, kas taisa pārtraukumu ik pēc pāris stundām un tad ir tādi, kas vienā vilcienā uzveic 20/25 km bez apstāšanās, bet tikai ejot var saprast, kurš no iešanas veidiem katram piemērotāks. Arī laikapstākļi dienas ritmu daudz ietekmē.
Un svarīgi ir dzert ūdeni. Un staipīties.
Par dienas ritmu runājot. To noteikti vērts pielāgot sezonai. Ja dodies šajā piedzīvojumā vasaras laikā, vairums gājēju sāk savu dienu jau ap 4/5 no rīta, lai savu dienas distanci pabeigtu jau ap pusdienas laiku (pirms Spānija pārtop kārtīgā karstuma peklē). Tad arī ir lielāka iespēja, ka tiksi pie naktsmājām (jo vietās kuras nav iespējams iepriekš rezervēt strādā "kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ" princips). Tad parasti seko atpūta, vakariņas, un gulētiešana jau pavisam agrās stundās. Ja dodies rudenī, kā es, tad parasti diena aust ap astoņiem un tas arī ir laiks, lai sāktu iešanu (septembrī vai oktobrī, bet ar lukturīti, var sākt arī agrāk). Tad pabeidzām iešanu parasti kaut kad starp 14/16 pēcpusdienā.
Naktsmītnes
Sākotnēji mums ar Miku bija līdzi telts un bijām nolēmuši miksēt palikšanu - dažreiz dabā, dažreiz nedabā, bet īstenībā dienās tā sakarsām, ka teltī palikšana nekad īsti nevilināja, jo bijām galīgi nosvīduši un gribējās dušā un komfortā. Te katram savs. Pirms pāris gadiem pavadīju nedēļu sekojot būltiņām un visu nedēļu paliku savā šūpuļtīklā, tā, ka kopumā tas ir iespējams, BET tas iedos papildus kilogramus somai un vēl arī, man liekas, ka tas nav līdz galam legāli. Tāpēc te pastāstīšu par klasiskāku risinājumu (mēs savu telti azisūtījām mājās pēc divu nedēļu staipīšanas).
Ja izņēmi savu piligrama pasi, ar to vari diendienā palikt piligramu naktsmītnēs - albergēs.
Ir vietas, kas saucās "donativo", šajās naktsmītnēs iespējams palikt par ziedojumiem (atstāj ziedojumu pēc savām iespējām un ieskatiem, bet neaizmirsti - tā nav bezmakasas naktsmītne!! Es parasti atstāju kaut ko starp 10 un 20 eur atkarībā no tā kā man tur patika un vai bija iekļauta arī kāda maltīte). Dažreiz iespējams rezervēt sev vietu pirms ierašanās, dažreiz nē - tāpēc, ja gribās, vienmēr var mēģināt iepriekš piezvanīt.
Tad ir pašvaldības alberges jeb "municipal albergue". Šāda guļvienta parasti maksā kaut kur starp 5-10 EUR. Te grūti paskaidrot kādas tās ir, jo dažādība ir ļoti liela. Tev vienmēr būs pieejama guļvieta un silta duša. Dažreiz būs pieejama arī sega, virtuve un atpūtas telpa, bet dažreiz, nē. Būs reizes, kad istabiņā būsiet, piemēram, 6 cilvēki, un būs reizes, kad būsiet 60. Ļoti dažādīgas un budžetīgas naktsmājas. Citreiz vecākās mājās, citreiz jaunbūvēs. Šīs naktsmītnes nav iespējams rezervēt iepriekš, tāpēc, var gadīties, ka vieta jau ir pilna.
Un vēl paliek privātās alberges, pansijas un viesnīcas. Daudzas no šīm vietām iespējams rezervēt Booking mājaslapā, daudzas iespējams rezervēt zvanot pa telefonu. Privātajās albergēs parasti ir "hosteļa" veida istabas un privātie numuriņi, viesnīcās un pansijās ir privāti numuriņi. Parasti šie varianti ir mazliet dārgāki, bet var sniegt patīkamu atpūtu no krācējiem ik pa laikam (es tiešām iesaku paņemt ausu aizbāžņus šim braucienam).
Naktsmāju plānošanai iesaku to pašu Gronze mājāslapu. Tur norādīti visi varianti (donativo, municipal, private), norādīta cena, telefona numurs, guļvietu skaits un tas vai šajā vietā pieejama arī virtuve. Norādīts, cik istabas te ir un, cik gultas ir katrā istabā. Norādīts arī tas vai ir iesēpēja tikt pie brokastīm un cilvēku atsauksmes.
Ēšana
Te laiakm galvenais, ko varu pateikt - svarīgi ir mazliet plānot uz priekšu. Daudzviet būs pieejami veikali, bet dažos ciematos tādu nav. Daudzviet ir pieejami arī bāri un restorāni, kur servē ēdienu un uzkodas, bet ne visur.
Parasti, izmantojot ceļvežus vai iepriekš minēto mājaslapu, iespējams redzēt vai naktsmājās būs pieejama virtuve. Tas var palīdzēt plānošanā, tomēr, jārēķinās, ka bieži pēc Covid, ir pieejamas virtuves ar plītī, bet, piemēram, nav pieejami katli un trauki. Un dažkārt naktsmājas būs pilnīgā nekurienē, tāpēc ir labi paskatīties šādas nianses kartē pirms tam. Svarīga lieta par veikaliem - tie nestrādā svētdienās un svētku dienās. Cenas pēc mūsu lielās inflācijas ir diezgan līdzīgas.
Bāri un restorāni nereti ir pieejami biežāk kā veikali. Brokastis (kafija + tortillia/maizīte ar tomātu un olīveļļu) izmaksā ap 4/5 eur. Pusdienas/vakariņas (ņemot dienas piedāvājumu) 10-15 eur. Pusdienu un vakariņu piedāvājums ir diezgan forša lieta, jo parasti par šo cenu tiek servēti 2-3 dažadi ēdieni, saldais un dzērieni (ūdens, gāzēts ūdens, vīns, un kafija beigās). Vienīgais mīnuss - pusdienu piedāvājums ir limitētos laikos un vakariņas visbiežāk tiek servētas tikai pēc astoņiem vakarā. Šīs iestādes parasti strādā arī svētdienās un svētku dienās. Pārsvarā nav draudzīgas veģetāriešiem.
Paliekot naktsmājās ir vērts uzprasīt vai kādā restorānā pieejama "peligrams menu". Ja jā, cena būs vēl patīkamāka.
Izmakasas
Mēs, šajā braucienā dodoties, sevi pārāk nelimitējām. Dažreiz palikām pašvaldības albergēs, citreiz privātās vietās. Arī ar ēdienu līdzīgi - dažreiz ēdām ārā, citreiz gatavojām paši vai ēdām maizītes. Ar visu to, varu piebalsot kādam iepriekš redzētam apgalvojumam, ka vidējās dienas izmaksas ir ap 30 EUR uz cilvēku. Tādā gadījumā, šādā piedzīvojumā dodoties mēneša garumā, tas izmaksā ap 900 EUR (es iztērēju ap 750 EUR neieskaitot lidojumus). Tas gan ir ļoti subjektīvi un šo ciparu viegli varētu uztaisīti gan mazāku, gan lielāku, bet tas no katra vēlmēm un iespējām atkarīgs.
Citas pieminēšanas vērtas lietas
- Svarīgi, lai pie rokas vienmēr ir skaidra nauda - daudzviet tas būs vienīgais iespējamais norēķināšanās veids par naktsmājām;
- Iemācies mazliet spāņu valodu. Ar pašiem pamatiem būs gana - tik daudz, lai pasūtītu ēdienu, dzērienus un apvaicāntos par naktsmāju iespējām - pārsteidzoši maz cilvēku apkalpojošajā sfērā runāja angļu valodā.
- Brauc bez eksepktācijām un ļaujies camino maģijai.
Lai izdodas!
Ievads
Ja esi lasījis manu grāmatu, tad zini, ka man vienmēr biksēs kaut kādas adatas sabirušas un uz vietas nosēdēt nevaru. Tā piemēram, šodien es sēžu mājās starp mantu kalniem, lai krāmētos un jau parīt uzsāktu ceļu uz Spāniju, kur turpmākā mēneša garumā gribu noiet vienu no Santiago de Compostela ceļiem (attēlā: Camino del Norte). Manis izvēlētais posms ir vairāk kā 800 km garš un katru dienu noejot pieklājīgu distanci, to iespējams īstenot 31 dienas laikā.
Paralēli kabatu silda biļete, kurai pēc pusotra mēneša lemts mani aiznest līdz pat Jaunzēlandei, kur kopā ar savu ceļa biedru, Miku, gribam aizvadīt turpmāko gadu, iepazīstot kulturu un izbaudot Jaunzēlandes dabas varenības, piekopjot #vanlife jeb dzīvi busiņā.
Šajā mājaslapas sadaļā centīšos pastāstīt mazliet vairāk par to kā man iet un ielikt pa kādam praktiskam padomam, ko izdodas salasīt pa ceļam.
Par jauniem piedzīvojumiem,
Agate
